Eiropas Savienības tīkls

vides aizsardzību reglamentējošo likumu

ieviešanai un īstenošanai

(IMPEL)

 

 

INSPEKCIJU BIEŽUMS

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Priekšvārds

 

Eiropas Savienības tīkls vides likumu izstrādāšanai un ieviešanai (IMPEL) ir neformāls Eiropas Savienības dalībvalstu vides autoritāšu tīkls. Eiropas Komisija arī ir IMPEL locekle un piedalās vadības sanāksmēs ar līdzpriekšsēdētāja tiesībām.

 

Šo tīklu parasti sauc par IMPEL tīklu

 

IMPEL tīkla dalībnieku zināšanas un pieredze nosaka šī tīkla unikālo kvalifikāciju un ļauj strādāt pie konkrētiem tehniskiem un normatīviem ES vides likumdošanas aspektiem. IMPEL mērķis ir dot nepieciešamo impulsu Eiropas Savienībai, lai veicinātu efektīvāku vides likumu ieviešanu. IMPEL sekmē informācijas un pieredzes apmaiņu un  veido lielāku saskaņu vides likumu izstrādāšanas, pieteikšanas un iedzīvināšanas procesā, īpašu uzsvaru liekot uz Eiropas Savienības vides likumiem. IMPEL tīkls kalpo kā rāmis, kura ietvaros politikas veidotāji, vides inspektori un izpildvaras ierēdņi var apmainīties idejām, tas veicina ieviešanas struktūru un labākās prakses attīstību.

 

Kaut arī centrālie ir praktiskās darbības jautājumi, IMPEL ir iesaistīta visās stadijās šajā „regulēšanas ķēdē”.

 

Regulēšanas ķēdi var definēt kā procesu, kas sākas ar ideju par likumu sistēmu, kas tālāk tiek detalizēti izplānota, izstrādāta, pieņemta, iedarbināta un iedzīvināta un kas beidzas ar tās efektivitātes novērtējumu.

 

Vides inspekcijas ir galvenais pasākums vides likuma ieviešanā un iedzīvināšanā un galvenais faktors augsta vides aizsardzības līmeņa nodrošināšanā. IMPEL piešķir lielu nozīmi vides inspekcijām. Dokuments par inspekciju minimālajiem kritērijiem, kas tika iesniegts Komisijai 1997.gada beigās un publicēts 1998.gada jūnijā, bija kā atbilde uz Eiropas Komisijas Ziņojumā par Vides Likuma Ieviešanas Komiteju izteikto uzaicinājumu. IMPEL turpina tālāk darbu šajā nozarē, detalizēti analizējot  dažādus inspekcijas aspektus saskaņā ar minētajā rakstā dotajām rekomendācijām. Viens no šādiem aspektiem ir inspekciju biežums, kas ir arī šī raksta temats.

 

 

 

 

 

Ievads

 

1.1.          IMPEL dokuments „Inspekciju minimālie kritēriji”, kas publicēts 1998.gada jūnijā, definē minimālos kritērijus dažādiem inspekciju elementiem, kā piemēram, plānošana, realizēšana, analīze un atskaišu sniegšana. Tas iekļauj galvenos atskaites  punktus nākotnē veicamiem darbiem, kas tiks veikti IMPEL ietvaros, tai skaitā inspekciju biežumu. Šo dokumentu par inspekciju biežumu ir izstrādājusi  IMPEL Pastāvīgās komitejas Nr.2 „Inspekciju grupa”, un tas tika pieņemts IMPEL 1998.gada 17.-18.decembra plenārsēdes laikā.

1.2.           

 

„Uzdevums ir izpētīt esošo praksi attiecībā uz inspekciju biežumu noteiktām ražotāju grupām (piemēram integrētās piesārņojuma novēršanas un kontroles (IPNK) uzņēmumiem), lai izstrādātu rekomendācijas par faktoriem, kas jāņem vērā, nosakot inspekciju biežumu. Šādi faktori varētu būt, piemēram, iekārtu sarežģītība, iepriekšējie ar vidi saistītie rādītāji, pašmonitoringa apjoms u.c. (Dokumenta „Inspekciju minimālie kritēriji” 3.2. sadaļa).

 

 

1.3.          Šī dokumenta mērķis ir veicināt vienotu principu ieviešanu rūpniecisko iekārtu inspekciju biežuma noteikšanai, kas izriet no prasībām rūpniecības uzņēmumiem ievērot normatīvos aktus vides aizsardzībā un aizsargāt vidi.

 

1.4.          Tiek plānots izstrādāt arī citus dokumentus par attiecīgiem tematiem, kā piemēram, inspekciju programmu plānošana un ziņojumu sniegšana un operatoru pašmonitorings.

 

 

 

2.     Definīcijas un inspekciju mērķi

 

2.1.          Inspekcijas definīcija ir dota dokumentā „Inspekciju minimālie kritēriji”:

 

Inspekcija ir pasākumu komplekss, kas visplašākajā nozīmē ir saistīts ar šādām darbībām:

     ● kontrolēt un veicināt rūpniecisko iekārtu atbilstību prasībām, ko nosaka likumi, noteikumi, dekrēti, direktīvas, aizliegumi un/vai atļaujas utt.

     ● veikt monitoringu par konkrēto rūpnieciskās ražošanas iekārtu  vispārējo ietekmi uz vidi, kas var radīt nepieciešamību veikt piespiedu darbības vai papildu pārbaudes.

 

 

2.2.          Inspekcijas mērķi ietver šādas darbības:

 

   ● pārbaudīt atbilstību būtiskām juridiskām un tehniskām prasībām, lai noteiktu šo likumu, noteikumu, rīkojumu izpildes līmeni:

   ● pārbaudīt, vai darbība tiek veikta saskaņā ar atļauju;

   ● pārbaudīt operatora pašmonitoringa sistēmu, lai novērtētu operatora spēju pašam nodrošināt atbilstību prasībām.

 

 

3. Darbības sfēra

 

Šis dokuments aptver šādus rūpniecības uzņēmumu inspekcijas veidus:

 

          ● plānotās inspekcijas;

          ● ārkārtas inspekcijas;

          ● tematiskās inspekciju kampaņas.

 

3.2. Ieteicams, kā minimums, veikt to objektu kontroli, uz kuriem attiecas šādi Eiropas Savienības normatīvie akti:

 

  ● Padomes Direktīva 96/61/EC par piesārņojuma integrēto novēršanu  un kontroli;

  ● Padomes Direktīva 96/82/EC par lielāko avāriju, kur iesaistītas bīstamas vielas, bīstamības kontroli un risku vadību.

 

3.3. Dalībvalstis pēc saviem ieskatiem var paplašināt šajā dokumentā aptverto inspekciju sfēru, iekļaujot tajā:

 

          ● citās nozīmīgās ES Direktīvās ietvertos objektus;

          ● citus nozīmīgus objektus, līdztekus IPPC, kas var radīt piesārņojumu šādu iemeslu dēļ:

-         iespējama izmantoto vai radušos vielu izmete (izplūde);

-         potenciāla izmantoto vai radušos vielu bīstamība (piemērām, toksicitāte, eksplozivitāte);

-         vielu emisijas masas plūsmas lielums;

-         iekārtas sarežģītība;

-         iekārtas vecums un stāvoklis;

-         iepriekšējā pieredze ir radījusi bažas par objekta darbību (piemēram, slikti vides rādītāji vai daudzums sūdzību);

-         ir bijuši incidenti: apiešanās ar iekārtu ir izsaukusi piesārņojuma gadījumus;

-          

● objektu atrašanās īpašas nozīmes teritorijās vai to tuvumā, piemēram:

-         dzīvojamie rajoni, atpūtas zonas, slimnīcas, sanatorijas u.tml.

-         aizsargjoslas gar ūdenstilpēm, dabas rezervāti un aizsargājamās teritorijas, aizsargājamie biotopi u.tml.;

-         teritorijas, kur ir saglabājies piesārņojums no tā sauktā „pagātnes mantojuma”, piemēram, rekultivējamās teritorijas pēc raktuvju slēgšanas;

-         teritorijas, kur ir liels rūpniecības uzņēmumu un/vai emisiju blīvums.

 

 

4.     Kārtējo inspekciju biežums

 

4.1.          Kārtējās inspekcijas tiek veiktas periodiski, lai pārliecinātos par atbilstību spēkā esošajiem noteikumiem; lai pārbaudītu, vai rūpnieciskās darbības tiek veiktas pareizi; lai pārbaudītu pašmonitoringa un neatkarīgā monitoringa sistēmas un to rezultātus; kā arī, lai noteiktu turpmākās inspekcijas darbības. Ir četri inspekciju veidi:

 

● inspekcija ar mērķi pārliecinātos, vai esošie objekti, kam nepieciešama atļauja, darbojas saskaņā ar šīm atļaujām – tas ir parastākais inspekciju veids;

 

● tādu uzņēmumu pārbaude, kam nav atļaujas, bet kam jāpilda citas īpašas prasības, piemēram, „Seveso II” augstākās un zemākās riska pakāpes klases uzņēmumi;

 

● tādu objektu pārbaude, kam nav nepieciešama atļauja vai kāds līdzīgs atbilstības novērtēšanas instruments attiecībā uz būtiskām vides prasībām, likumiem, vispārīgiem saistošiem noteikumiem, atsevišķiem rīkojumiem vai priekšrakstiem;

 

● objektu pārbaude, kam ir brīvprātīgi noslēgta vienošanās vai līgumi, kurus parakstījusi Vides ministrija vai cita kompetenta institūcija.

 

 

Pamata līmeņa noteikšana

 

4.2. Kompetentām Dalībvalstu kompetentām valsts institūcijām jānosaka  pamata biežums katras kategorijas iekārtām, ņemot vērā visas Eiropas Padomes direktīvas, atbilstošos nacionālos normatīvos aktus un nepieciešamību izmantot resursus produktīvi un efektīvi.

 

Biežuma noteikšana

 

4.3.          Kompetentām valsts institūcijām ir jāizstrādā novērtēšanas un atskaites sistēma inspekciju biežuma noteikšanai, pielāgojot noteikto pamatlīmeņa biežumu katrai iekārtai konkrētajiem apstākļiem. Kompetentajām valsts institūcijām ir jānosaka kritēriji, pēc kuriem katra iekārta jānovērtē. Ieteicamie kritēriji ir doti zemāk, bet kompetentās iestādes drīkst tos pielāgot atbilstoši apstākļiem.

 

Kritēriji, kas ietekmē pārbaužu biežumu

 

4.4.          Kritēriji inspekciju biežuma noteikšanai var būt:

 

● operatora iepriekšējie vides rādītāji;

 

● visas iepriekšējās attiecības ar tiesu iestādēm, rīkojumi, administratīvie sodi;

 

● kompetentās iestādes speciālās zināšanas un aprīkojums (kur tas kompetentajā iestādei nav pieejams, atbilstība ir jāpārbauda citiem līdzekļiem, tomēr, atbilstība ir jānodrošina);

● operatora izmantotā pašmonitoringa sistēma, piemēram periodiskas atskaites par emisijām, nepārtrauktu mērījumu sistēmas un/vai tālvadības datu apkopošanas sistēmas;

 

● dalība EMAS (Vides Pārvaldības un Audita Shēma) vai ISO (Starptautiskā Standartu Organizācija) 4001, lai gan tas tieši neietekmē inspekciju biežumu – galvenais faktors šeit ir pielietotās vadības sistēmas kvalitāte;

 

● vides stāvokļa monitoringa rezultāti (piemēram, ūdens, gaisa, augsnes kvalitāte) jāizvērtē dažādām institūcijām;

 

● iekārtu sarežģītība;

 

● ražošanas uzņēmuma vecums un stāvoklis;

 

● vietējā situācija, ņemot vērā vides receptoru jutīgumu un ievainojamību, attālumu līdz dzīvojamiem rajoniem, slimnīcām un sanatorijām, aizsargājamām dabas teritorijām, ražošanas iekārtu izvietojuma blīvumu un emisiju daudzumu;

 

● operatora maiņa, kas var radīt nepieciešamību valsts iestādei sniegt padomu jaunajam operatoram, kā arī pārbaudīt viņa zināšanas un uzticamību.

 

4.5.  Kompetentai valsts iestādei, izmantojot inspektora profesionālu vērtējumu, jānosaka svarīgākie kritēriji katrai iekārtai. Inspekciju biežumu nosaka, izmantojot 4.3.punktā aprakstīto sistēmu. Tas ir jāuzsāk atļaujas izsniegšanas laikā un vēlāk šis jautājums periodiski jāpārskata.

 

 

 

 

 

5.       Pārējo inspekciju biežums

 

5.1. Papildus periodiskajām plānotajām inspekcijām, kas noteiktas 4.1.punktā, ir arī citi apstākļi, kad ir jāveic pārbaudes. Tādas ir ārkārtas un neatliekamās pārbaudes, kā piemēram:

 

● inspekcija pēc atļaujas izsniegšanas procedūras. Inspektora iesaistīšana atļaujas izsniegšanas procesā ir ļoti nozīmīga. Pirmajā pārbaudē ir jāpārliecinās, vai iekārtu konstrukcija atbilst atļaujai, jānoskaidro novirzes un, ja tādas ir, jānorāda veicamie pasākumi, lai atjaunotu atbilstību;

 

● inspekcijas sakarā ar iekārtas darbības neveiksmēm, kā piemēram, pēc negadījuma; gadījumā, ja ir pārkāpti atļaujas noteikumi vai ir sagaidāms, ka tie tiks pārkāpti, ja netiks veiktas papildu pārbaudes;

 

● inspekcijas pēc sūdzībām – kur atbildīgā valsts iestāde saņem sūdzības no vietējiem iedzīvotājiem, nevalstiskām organizācijām vai citām varas iestādēm, lai noskaidrotu sūdzības avotu un cēloni;

 

● inspekcija pēc avārijas izmetēm, eksplozijām vai ugunsgrēkiem, lai novērtētu cēloņus, sekas un pasākumus ietekmes uz videi samazināšanai.

 

        5.2. Katrā no iepriekšminētajiem gadījumiem inspekcija ir vēlama. Tomēr jāatzīst, ka visos gadījumos inspekcija nav nepieciešama, un šajā ziņā profesionāls inspektora slēdziens ir neaizstājams. Piemēram, nenozīmīgu sūdzību gadījumā inspekcija nav nepieciešama, ja inspektors ir labi informēts par iekārtu. Sadarbība ar operatoru ir īpaši nepieciešama ārpuskārtas un neatliekamo inspekciju gadījumā - gan attiecībā uz inspektora drošību, gan operatora atsaucību inspektora prasībām sniegt nepieciešamo informāciju un uzsākt nepieciešamās korekcijas darbības. Šo jautājumu svarīgums  jāatspoguļo juridiski pamatotā veidā.

 

5.3. Dažos gadījumos visu vai daļu kārtējās inspekcijas var veikt ārkārtas vai neatliekamās inspekcijas laikā, tādējādi sekmējot kārtējo pārbaužu programmas izpildes efektivitāti

 

5.4. Papildus speciālās inspekciju kampaņas var tikt veiktas šādos gadījumos:

 

            ● lai izpētītu vai uzraudzītu kādu noteiktu vides parametru;

            ● lai sagatavotu ieviešanai jaunus noteikumus;

● pēc daudzkārtējiem atļaujas noteikumu pārkāpumiem; iekārtu darbības kļūdām vai negadījumiem savā starpā līdzīgās viena tipa iekārtās;

            ● uz sabiedrības protestu pamata;

● lai pārbaudītu atskaites, plānus vai uzskaites žurnālus un reģistrus.

 

5.5. Šīs kampaņas var būt vietējas, reģionālas vai valsts mēroga. Kampaņu rezultātā var tikt mainīta sodu sistēmas prakse, mainītas atļaujas vai normatīvie akti, var tikt dota prioritāte kāda procesa attīstībai vai izvērtētas labākās pieejamās tehnoloģijas piesārņojuma samazināšanai.

 

6.       Secinājumi

 

6.1. Dalībvalstīs tiek veiktas dažāda veida inspekcijas, ko nosaka pienākums industriālajai ražošanai ievērot vides aizsardzības normatīvos aktus un aizsargāt vidi. Šajā  dokumentā doti priekšlikumi inspekciju biežuma noteikšanai.

 

6.2. Lielākā daļa ir kārtējās periodiskās inspekcijas. Šis dokuments iesaka dalībvalstu kompetentajām iestādēm iekļaut savas valsts jurisdikcijā noteikumu par šādu principu pielietošanu inspekciju biežuma noteikšanai rūpnieciskajiem uzņēmumiem:

 

● noteikt pamata (bāzes) inspekciju biežumu katrai uzņēmumu kategorijai;

 

● izveidot novērtējuma un atskaites sistēmu, lai noteiktu, kā piemērot pamata kritērijus katram konkrētam uzņēmumam;

 

● novērtēt katru uzņēmumu pēc būtisku kritēriju kopuma, turklāt spriedumam jābūt profesionālam, un to dara inspektors;

 

● noteikt inspekciju biežumu katram uzņēmumam;

 

● periodiski pārskatīt iepriekš noteikto inspekciju biežumu.

      

6.3. Šis dokuments dod vadlīnijas arī citu veidu inspekcijām, bet atzīst, ka katrā atsevišķā gadījumā nepieciešams profesionāls slēdziens.