Eiropas Savienības tīkls vides likumu

ieviešanai un īstenošanai

(IMPEL)

 

 

 

  INSPEKCIJU MINIMĀLIE KRITĒRIJI

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Priekšvārds

 

Eiropas Savienības tīkls vides likumu izstrādāšanai un ieviešanai (IMPEL) ir neformāls Eiropas Savienības dalībvalstu vides autoritāšu tīkls. Eiropas Komisija arī ir IMPEL locekle un piedalās vadības sanāksmēs ar līdzpriekšsēdētāja tiesībām.

 

Šo tīklu parasti sauc par IMPEL tīklu

 

IMPEL tīkla dalībnieku zināšanas un pieredze nosaka šī tīkla unikālo kvalifikāciju un ļauj strādāt pie konkrētiem tehniskiem un normatīviem ES vides likumdošanas aspektiem. IMPEL mērķis ir dot nepieciešamo impulsu Eiropas Kopienai, lai veicinātu efektīvāku vides likumu ieviešanu. IMPEL sekmē informācijas un pieredzes apmaiņu un  veido lielāku saskaņu vides likumu izstrādāšanas, pieteikšanas un iedzīvināšanas procesā, īpašu uzsvaru liekot uz Kopienas vides likumiem. IMPEL tīkls kalpo kā karkass, kura ietvaros politikas veidotāji, vides inspektori un izpildvaras ierēdņi var apmainīties idejām, tas veicina realizācijas struktūras un labākās prakses attīstību.

 

Kaut arī fokusā ir praktiskās darbības jautājumi, IMPEL interesējas par visām stadijām šajā „regulēšanas ķēdē”.

 

Regulēšanas ķēdi var definēt kā procesu, kas sākas ar ideju par

likumu sistēmu, kas tālāk tiek detalizēti izplānota, izstrādāta, pieņemta, iedarbināta un iedzīvināta un kas beidzas ar tās efektivitātes novērtējumu

 

Vides inspekcija ir galvenais pasākums vides likuma ieviešanā un iedzīvināšanā un galvenais faktors augsta vides aizsardzības līmeņa nodrošināšanā. IMPEL piešķir lielu nozīmi vides inspekcijām, un šis raksts par inspekciju minimālajiem kritērijiem tika iesniegts Komisijai 1997.gada beigās kā atbilde uz uzaicinājumu, kas bija ietverts Eiropas Komisijas Ziņojumā par Vides Likuma Ieviešanas Komiteju. IMPEL turpina tālāk darbu šajā nozarē, detalizēti analizējot  dažādus inspekcijas aspektus saskaņā ar šī raksta beigās dotajām rekomendācijām

 

Dokumenta izstrādātāju saraksts dots šī raksta pēdējā lappusē.

 

 

 

 

Eiropas Savienības tīkls vides likumu

ieviešanai un īstenošanai

 (IMPEL)

 

 

 

INSPEKCIJU MINIMĀLIE KRITĒRIJI

 

 

1997.gada novembris

 

1.     Ievads

 

Šo dokumentu ir sagatavojusi IMPEL Minimālo Standartu speciālā darba grupa. Tā uzdevums ir sniegt darba grupas novērtējumu par inspekciju minimālajiem kritērijiem un izvirzīt galvenos atskaites punktus IMPEL darbam nākotnē. Darbs pie šī dokumenta izstrādes tika uzsākts 1996.gada beigās un turpinājās 1997.gadā, un šajā periodā notika arī diskusijas par minimālajiem kritērijiem inspicējošām iestādēm un inspektoriem.

 

Šis darbs tika uzsākts saistībā ar Eiropas Komisijas „Paziņojumu par Vides Likumu ieviešanas padomes izveidošanu” 1996.gada novembrī un tam sekojošu Eiropas Parlamenta ziņojumu „Par vides likumu ieviešanu” 1997.gada martā un it īpaši ar Ministru padomes „Rezolūciju par Vides likumdošanas komiteju” 1997.gada jūnijā, kura:

 

„ lūdz Komisiju, ņemot vērā lielo pastāvošo sistēmu dažādību, izvirzīt apspriešanai Padomē, īpaši balstoties uz IMPEL darbu, minimālus kritērijus un/vai inspekciju uzdevumu vadlīnijas, kas izstrādātas dalībvalstu līmenī, un iespējamos veidus, kā to pielietojumu praksē varētu kontrolēt dalībvalstis, lai nodrošinātu vienāda līmeņa vides likumu praktisko pielietošanu  un iedzīvināšanu”.

 

          Padomes Rezolūcija par vides likumdošanu, 18.paragrāfs.

         

 

Šo inspekciju minimālo kritēriju mērķis ir sekmēt vienotu principu ieviešanu rūpnieciskās ražošanas iekārtu pārbaudē, kas izriet no prasībām rūpnieciskajai ražošanai ievērot vides likumus un aizsargāt vidi.

 

Speciālā darba grupa atzīst, cik liela nozīme ir savstarpējai saistībai starp inspekciju minimuma standartiem, inspekcijas iestāžu organizatorisko struktūru un inspektoru kvalifikāciju. Arī inspektoru apmācība ir nozīmīgs faktors inspekciju kvalitātes nodrošināšanā. Tomēr šis dokuments attiecas tikai uz jautājumu par minimālajiem kritērijiem inspekcijām.

 

Darba grupas apspriežu konceptuālo skeletu veidoja regulējošais cikls (1.zīmējums). Šis dokuments par inspekciju minimālajiem kritērijiem fokusējas it sevišķi uz pārbaudi un vietas apmeklēšanu, kas atbilst „regulējošā cikla” – „atbilstības kontrole” un „atbilstības veicināšana” posmiem.

 

1.attēls. Regulējošais cikls.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Darba grupa ir apspriedusi vairākas pieejas atbilstības novērtēšanai – it īpaši, uz pašmonitoringu balstītās pieejas. Kā zināms, inspektoriem noderīgo specifisko informāciju par objektu līdztekus objekta apmeklējumam var iegūt arī no operatora ziņojumiem varas iestādēm; monitoringa datiem; konsultantu ziņojumiem; audita pārskatiem; ar EMAS saistītiem pārskatiem; datiem, ko varas iestādes pieprasījušas no operatoriem; sūdzībām u.c. Darba grupa nav vēl pilnībā pieņēmusi minimālos kritērijus šādām pieejām (vai izstrādājusi paralēli minimālajiem kritērijiem), lai gan tādas darbības kā plānošana un analīze, uzraudzība un atskaišu sniegšana, kas īsumā apskatītas šai dokumentā, arī pieder pie šiem jautājumiem.

 

Minimālie kritēriji, kas būs apskatīti turpmāk, attiecas uz rūpnieciskās ražošanas iekārtām. Darba grupa atzīst, ka dalībvalstīs vides inspekcijas tiek veiktas dažādam un plašākam ražošanas iekārtuspektram, bet uzskata, ka pēc būtības Speciālās darba grupas locekļu kompetence atbilst rūpnieciskās ražošanas līmenim.

 

2.           Minimālie kritēriji inspekcijām

 

Darbības lauks:

 

Šie minimālie kritēriji attiecas uz rūpniecisko iekārtu pārbaudi, ieskaitot spēkstacijas un atkritumu pārstrādes/apglabāšanas uzņēmumus.

 

Minimālie kritēriji attiecas uz visu veidu vides inspekcijām, ko veic varas iestādes neatkarīgi no iestādes organizatoriskās struktūras vai līmeņa.

 

 

2.1.         Definīcijas

 

Inspekcija: Inspekcija ir darbība, kas plašākā nozīmē ir saistīts ar šādām funkcijām:

 

● kontrolēt un veicināt rūpniecisko iekārtu atbilstību prasībām, ko nosaka likumu, noteikumu, rīkojumu, direktīvu, aizliegumu un/vai atļauju noteiktajām prasībām;

● veikt monitoringu par specifisko rūpniecisko uzņēmumu        vispārējo ietekmi uz vidi ar iespējamu tālāku sankciju un piespiedu līdzekļu piemērošanu un uzraudzības pārbaužu veikšanu uzņēmumā.

 

2.2.         Galvenie elementi

 

Galvenie kontroles sistēmas elementi rūpnieciskajām ražošanas iekārtām, uz kurām attiecas minimālie kritēriji, ir:

 

● Plānošana – visas inspekcijas darbības aptveroša struktūras izstrāde konkrētajā ģeogrāfiskajā vai organizatoriskajā līmenī.

● Specifiskās informācijas savākšana par uzņēmumu – no uzņēmuma apmeklējumiem, sarunām, teritorijas apskates.

● Rezultātu analīze un uzraudzības pārbaudes uzņēmuma/ kompānijas līmenī.

          ● Regulāra inspekcijas darba novērtēšana un atskaišu sniegšana.

 

 

 

 

2.3.         Plānošana

 

1) Tas ir inspekciju minimālais kritērijs. Inspekcijas plānam ir jāaptver noteikts laika periods (piemēram, gads) noteiktā reģionā vai organizācijā ar noteiktiem pārbaudes termiņiem un, konkrēti norādot pārbaudāmo iekārtu darbības veidu.

 

2) Inspekcijas plāns balstās uz:

 

          ● rūpniecisko iekārtu datu bāzi/reģistru;

● pārskatu par uzņēmuma atbilstību noteikumu un atļauju nosacījumu prasībām;

● vispārējo pārskatu par galvenajām vides problēmām un vispārējo pārskatu par ražošanas iekārtu atbilstību normatīvajiem aktiem un citām prasībām;

● informāciju par iepriekšējām inspekcijām, piemēram, inspekciju biežumu, izlietotajiem resursiem, neatbilstību prasībām.

 

3) Plānā jāietver tās rūpnieciskās iekārtas, kuras tiks pārbaudītas noteiktā laika periodā un jānorāda:

 

          ● precīzs programmatiskās un sistemātiskās atbilstības novērtēšanas darba lauks un darba apjoms, piemēram, inspekciju biežums prioritārā saraksta iekārtu un pārējo  tipu iekārtu pārbaudēm;

          ● ārkārtas pārbaužu procedūra, piemēram, rīcība avāriju, sūdzību, neatbilstības gadījumos, un atļauju izsniegšanas kārtība.

 

     4) Plāniem jābūt sastādītiem saskaņā ar kontrolējošās iestādes uzdevumiem un resursiem, kas atvēlēti atbilstošo uzdevumu veikšanai.

 

5) Sastādot inspekcijas plānu konkrētam uzņēmumam, jāņem vērā pieejamā nozīmīgā informācija, piemēram, rūpniecisko iekārtu operatoru atskaites valsts un pašvaldības iestādēm; pašmonitoringa dati, auditu un EMAS ziņojumi; iepriekšējo inspekciju rezultāti; atskaites par vides kvalitātes monitoringu.

 

 

2.4.          Uzņēmuma apmeklējums

 

Uzņēmuma apmeklējumam ir lielāka vai mazāka nozīme atbilstības novērtēšanā atkarībā no tā, cik lielā mēra var paļauties uz pašmonitoringu un citiem vietas novērtēšanas veidiem. Inspektora tiesībām uz inspekciju un uzraudzību jābūt noteiktām valsts normatīvajos aktos.

 

Uz visiem uzņēmuma apmeklējumiem attiecas šādi minimālie kritēriji:

 

1)      Uzņēmuma pārbaude jāveic integrēti: jāpārbauda viss ietekmes uz vidi diapazons, cik tālu to atļauj organizatoriskā struktūra. Ja uzņēmuma apmeklējumā piedalās vairāk nekā viena kontrolējošā iestāde, tām savā starpā jāsadarbojas, savstarpēji informējot vienai otru par savu apmeklējuma plānu programmu uzņēmumā. Par pārbaudes rezultātiem jāinformē citas attiecīgās institūcijas.

 

2)      Par katru uzņēmuma pārbaudi jāraksta dokuments (pārbaudes akts), kas jāuzglabā lietā.

 

Uzuzņēmumiem, kuru  apmeklējums iekļauts plānotajā atbilstības novērtējuma sistēmā, attiecas šādi minimālie kritēriji:

 

3)     Plānotajām uzņēmumu pārbaudēm jāietver:

 

       ● Atbilstības novērtējums: jānovērtē atbilstība likumiem,   noteikumiem un/vai atļaujām utt.;

             ● Iedrošināšana un izpratne: jāveicina un jāuzlabo ražošanas iekārtu operatoru izpratne par svarīgākajām vides aizsardzības prasībām un konkrēto iekārtu darbību ietekmi uz vidi, lai nodrošinātu atbilstību vides aizsardzības pamatprincipiem, uz kuriem balstās vides likumdošana;

   ● Pārbaude: jāizvērtē iekārtu darbības ietekme uz vidi, spēkā esošās kontroles prasības un, ja nepieciešams, jāveic uzlabojumi.

 

4)      Ārkārtas pārbaudēs, kas saistītas ar sūdzībām, avārijām un neatbilstību, jāveic šādas darbības:

 

● nopietno sūdzību izpēte (ja tā ir vides aizsardzības kompetence);

● atļauju izsniegšana, pagarināšana, modificēšana utt, īpaši nozīmīgs ir atļaujas izsniegšanas sākuma posms;

● nozīmīgu avāriju, negadījumu un neatbilstību izpēte.

 

 

 

2.5.         Uzņēmuma apmeklējuma rezultāti, to analīze un atskaite konkrētās vietas/kompānijas līmenī

 

1)     Katrā uzņēmuma apmeklējumā iegūtie dati ir jānovērtē un uz šī vērtējuma pamata  jāizdara secinājumi par turpmākajām darbībām, piemēram, soda sankciju pielietošanu, jaunas atļaujas izsniegšanu vai esošās atļaujas atjaunošanu, papildu vizīti uzņēmumā vai arī – nav nepieciešams veikt papildu darbības. Atskaites par uzņēmumu apmeklējumiem ir jāsaglabā datu bāzē  tādā veidā, lai tās viegli varētu atrast.

 

       2) Uz negadījumiem, avārijām vai pārkāpumiem kontrolējošai iestādei  katrā gadījumā jāreaģē, veicot šādas darbības:

 

        ● izskaidrošana - jānoskaidro notikuma cēloņi un atbildīgais par notikušo, videi    nodarītais kaitējums, un slēdziens par piespiedu līdzekļu piemērošanu jānosūta attiecīgajai iestādei;

         ● samazināšana – katrā konkrētajā gadījumā jānosaka atbilstošas darbības videi nodarītā kaitējuma mīkstināšanai, kas jāveic uzņēmumam un valsts un pašvaldības iestādēm;

 

         ● novēršana - noteikt darbību (vai darbības), kas jāveic, lai turpmāk novērstu negadījumus, avārijas un neatbilstību normatīvo aktu prasībām.

 

2)     Kontrolējošās iestādes uzdevums turpmākajās uzraudzības pārbaudēs ir pārliecināties, ka operators ir veicis atbilstošu novērtējumu un izmaiņas sakarā ar notikušo avāriju.

 

 

2.6. Inspekcijas aktivitāšu novērtēšana un atskaites sagatavošana

 

Katra dalībvalsts ir atbildīga par to, lai minimālie kritēriji tiktu ieviesti. To pilnībā var panākt ar regulāru (piemēram, ikgadēju) inspekcijas darba izvērtējumu un atskaišu sniegšanu.

 

Minimālais kritērijs ir nodrošināt šādas atskaites sistēmas pielietojumu.  Tas ir katras dalībvalsts atbildīgās kontrolējošās iestādes/iestāžu uzdevums - sagatavot atskaiti par noteiktu laika periodu un noteiktu regularitāti.

 

Svarīgs atskaites mērķis ir - parādīt sabiedrībai, kā tiek ieviesti dzīvē inspekcijas minimālie kritēriji.

 

Atskaitēm ir jāatspoguļo un jānovērtē padarītais darbs, kā arī jānovērtē tā atbilstība plānotajām aktivitātēm. Atskaitēs īpaša nozīme ir šādai informācijai:

● kvantitatīvie dati par kontrolējošās iestādes finansiālajiem un cilvēku resursiem;

          ● vispārējā plāna detaļas;

          ● veikto pārbaužu skaits;

          ● atbilstības līmenis izsniegtās atļaujas vai normatīvo aktu prasībām;

          ● neatbilstības gadījumā veiktās darbības;

● plāna izpildes vai neizpildes apraksts un novērtējums, no tā izrietošās rekomendācijas nākotnē plānotajām darbībām;

● nākošās atskaites datums.

 

Šādas atskaites var publicēt reģionālās un vietējās pārvaldes iestādes katrā dalībvalstī, un nākotnē tas tiks koordinēts valsts līmenī. Tā kā šīs atskaites būs sabiedrībai pieejams dokuments, tām jābūt pieejamām arī Eiropas Komisijai. Šīs atskaites var būt vietējā (reģiona) vai citā attiecīgās dalībvalsts valodā.

 

3. Darba uzdevumi nākotnes pētījumiem, kurus veiks IMPEL saistībā    ar minimālajiem kritērijiem

 

Speciālā darba grupa ir noteikusi vairākus nākotnes uzdevumus saistībā ar minimālajiem kritērijiem, kuriem darba uzdevumu uzmetumus tālākai  izstrādāšanai un apspriešanai ieteikusi IMPEL un  kuri doti turpmāk.

 

3.1. Plānošana

 

    Plānošana ir inspekciju minimālais kritērijs. Inspekcijas plānam ir jāaptver noteikts laika periods (piemēram, gads) noteiktā teritorijā vai organizācijā ar noteiktiem pārbaudes termiņiem un konkrēti norādītu uzņēmuma darbības veidu.

 

Uzdevums, kas izriet no minimālajiem kritērijiem - izstrādāt vadlīnijas šai plānošanas darbībai.

 

3.2. Inspekciju biežums

 

Uzdevums - izpētīt esošo praksi attiecībā uz inspekciju biežumu noteikta tipa rūpniecības uzņēmumiem (piemēram IPPC uzņēmumiem), lai izstrādātu rekomendācijas par faktoriem, kas jāņem vērā, nosakot inspekciju biežumu. Šādi vērā ņemami faktori varētu būt, piemēram, iekārtu sarežģītība, iepriekšējie ar vidi saistītie rādītāji, pašmonitoringa apjoms utt.

 

3.3. Atskaites

 

Inspekcijas darbs ir regulāri (piemēram, ik gadu) jānovērtē un kontrolējošai iestādei jāsniedz par to atskaite. Atskaitēm ir jāatspoguļo un jānovērtē padarītais darbs, kā arī jānovērtē tā atbilstība plānotajām aktivitātēm. Atskaitēm jāietver kvantitatīvie dati par kontrolējošās iestādes finansiālajiem un cilvēku resursiem un atbilstošā kvantitatīvā informācija par inspekcijas veiktajām darbībām.

 

Uzdevums - izstrādāt vadlīnijas atskaišu sniegšanai, ietverot vadlīnijas  kvantitatīvo rādītāju noteikšanai.

 

3.4. Pašmonitorings

 

Minēto minimālo kritēriju pielietošana inspekcijas sistēmās, kas zināmā mērā balstās uz pašmomitoringu, ir vēl jāpēta tālāk, lai padarītu par iespējamu kritēriju pielietojamību šādos apstākļos, vai arī jāizstrādā paralēlie minimālie kritēriji inspekcijas sistēmām, kas pamatojas uz pašmonitoringu un novērtējumu.

 

3.5. Kontrolējošās iestādes

 

Uzdevums – izveidot minimālos kritērijus kontrolējošām iestādēm, kas izriet no inspekciju minimālajiem kritērijiem.

 

3.6. Inspektori – kvalifikācija un apmācība

 

Uzdevums - izveidot minimālos kritērijus inspektoriem, kas izriet no minimālajiem kritērijiem inspekcijām.